Stēvija un diabēts
Ēšanas laikā mūsu ķermenis uzņemto ēdienu sadala vairākās vielās – olbaltumvielās, ogļhidrātos, taukos. Uzņemtās barības vielas tiek sašķeltas, lai tās būtu iespējams izmantot organisma dažādu funkciju uzturēšanai.
Ogļhidrātiem bagāti produkti, tādi kā maize, makaroni, rīsi, kartupeļi un graudaugi tiek sagremoti vispirms un monosaharīdu veidā caur zarnu trauktu iekļūst asinīs. Monosaharīdi, tādi kā glikoze, ir pirmie mūsu organismā, kurus sašķeļot ir iespējams salīdzinoši strauji paaugstināt enerģijas daudzumu.
Lai glikozi organismam tomēr būtu iespējamas izmantot, tai caur šūnu membrānām un asinsriti jānokļūst ķermeņa šūnās. Glikozes vielmaiņas procesos cilvēka organismā ļoti svarīgs ir hormons insulīns.
Insulīns ir aizkuņģa dziedzera hormons, kuru producē Langerhansa šūnas (sauktas arī beta šūnas, ß), kas stimulē mūsu ķermeņa šūnas un nodrošina cukura apriti organismā ar asinsrites sistēmas palīdzību.
Gadījumā, ja mūsu ķermenis nevar pareizi pārstrādāt glikozi, tā uzkrājas asinīs vai arī organisms glikozi izmanto nepilnīgi, un tas noved pie cukura diabēta veidošanās. Diabēts ir saslimšana, kas raksturojama, kā organisma nespēja kontrolēt cukura līmeni asinīs. Cukura uzkrājums asinīs noved pie šūnu atmiršanas, kas izraisa neatgriezeniskus acu, nieru, nervu sistēmas, sirds un asinsvadu sistēmas bojājumus.
Pastāv divu veidu cukura diabēts: 1.tipa jeb insulīnatkarīgais un 2.tipa jeb insulīnneatkarīgais. 1.tipa diabēts sastopams 10-15% gadījumos. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti ar šo slimību saslimst bērni un jauni cilvēki.
2.tipa diabēts satopams 85-90% gadījumos. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta (par maz un par lēnu) un insulīns nedarbojas pietiekoši efektīgi (rezistence). Parasti konstatē cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un regulāra ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un cukuru asinīs pazeminošiem medikamentiem. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.
Raksturīgākie 1.tipa diabēta simptomi ir slāpes, bieža urinēšana, nogurums un nepamatots svara zaudējums. 2. tipa diabēta slimniekiem iepriekš minētie simptomi var neizpausties.
Risks saslimt ar 2.tipa diabētu ir cilvēkiem, kuriem ir vairāk par 40 gadiem, ir liekais svars vai ir konstatēts diabēts kādam no ģimenes locekļiem, ir augsts asinsspiediens un augsts tauku īpatsvars asinīs. Šajā gadījumā var mēģināt cīnīties ar diabētu, izmantojot naturālo jeb dabas terapiju.
Ieteikumi veselīgam dzīvesveidam
Lietojiet uzturā mazāk ogļhidrātu saturošos produktus, tādus kā, maize, kartupeļi, pārstrādātā labība ar augstu glikozes indeksu. Glikēmijas indekss parāda, kādā mērā katrs ogļhidrātus saturošais produkts kāpina cukura līmeni asinīs un stimulē insulīna produkciju. To izsaka procentos, salīdzinot ar kādu noteiktu standartu, visbiežāk: 10 g glikozes pieņemot par 100%.
Lietojiet uztura balasta vielu saturošus produktus, izvairīties no „Snack” „Fastfood” tipa ēdieniem, piekopiet aktīvu dzīvesveidu. Notievēšana var palīdzēt 2. tipa diabēta gadījumos. Fiziskā slodze palīdz atbrīvoties ne tikai no liekā svara, bet arī paaugstināt insulīna sensibilitāti. Ieteicams lietot uzturā hromu, kas palīdz ķermenim glikozes vielmaiņā.
Ieteicams uzturā lietot vitamīnus - B, C, E, D un minerālvielas - magniju un cinku. Cilvēkiem ar diabētu bieži trūkst galvenie uztura elementi. Nedrīkstētu aizmirst arī par dabīgiem līdzekļiem, piemēram, aknu un aizkuņģa dziedzera jeb pankreasa darbību, ko veicina kaktusu dzimtas augs nopaleja (nopal).
Kā vienu no dabīgajiem līdzekļiem, kas var aizvietot cukuru bez jebkādām blakusparādībām ir stēvija. Šā brīža tehnoloģijas ļauj piedāvāt dažādus stēvijas izstrādājumus: sausās lapas, pulveri, sīrupu, tabletes, kas ir piemērotas dzērienu saldināšanai un ēdiena pagatavošanai un konservēšanai.
Stēvijas vēsture
Paragvajas vietējie iedzīvotāji – Guarani indiāņi un viņu
kaimiņi, jau gadsimtiem ilgi ir izmantojuši stēvijas augus zaļo un ārstniecības
tēju saldināšanai. Pirmie Eiropas pārstāvji, kas iepazina stēvijas augu bija
spāņi 16. gadsimtā.
Tikai 1887. gadā doktors Moises S. Bertoni savā zinātniskajā
darbā par Paragvajas augiem ir pirmo reizi oficiāli aprakstījis stēviju. Jau
1908 stēvijas audzēšana ir ieguvusi plašu izplatību auga īpašību dēļ.
1931. gadā franču zinātnieki ir atklājuši stēvijā esošās
vielas steviozīds un rebaudiozīds, kas pamatā arī nodrošina stēvijas saldumu.
Otrā Pasaules kara laikā sabiedroto aliansē bija aktualizēts
jautājums par stēvijas izmantošanu cukura vietā, kas tolaik katastrofāli
pietrūka. Tomēr, tā laika tehnoloģijas nav ļāvušas uzsākt lielu apjomu stēvijas
saturošu preparātu ražošanu.
1955. gadā ir izdota pirmā zinātniskā publikācija par
stēviju, kur arī ir izanalizēta auga struktūra un īpašības.
1970-1971. gadā Japānā mākslīgo saldinātāju izmantošanas
aizliegumu dēļ, stēvija ir kļuvusi populāra un aizsākta stēvijas industriālā
ražošana.
1980. gadā Brazīlija oficiāli ir atļāvusi pārtikā lietot
stēviju;
1985. gadā Ķīna ir oficiāli atļāvusi lietot pārtikā stēviju;
1981. gadā stēvija jau sasniedz 41% no Japānā izmantotā
saldinātāju daudzuma, kas gadā sastāda ap 50 tonnām stēvijas ekstrakta.
2008. gadā oficiāli atļauta stēvijas lapu pamatvielas
rebaudiozīda A kā pārtikas piedevas pielietošana ASV.
2009. gadā Francijā rebaudiozīds A ir oficiāli ir atļauts
lietošanai pārtikā.
Šodien praktiski visā
pasaulē lieto stēviju kā pārtikas saldinātāju.
Stēvijas audzēšana
Stēvija ir
daudzgadīgs zaļš kultūraugs, kas pieder asteru dzimtai. Šajā dzimtā ietilpst
tādi augi kā pienenes, saulespuķes, cigoriņi un daudzi citi. Kopumā ir
sastopamas vairāk kā 240 šķirņu stēvijas, bet tikai viena šķirne mūsdienās tiek
plaši kultivēta. Stēvijas bagātība ir saldās lapas, kas satur tādas vielas kā
steviozīdu un rebaudiozīdu A (REB A). Šīs abas vielas ir aptuveni 300 reizes
saldākas par cukuru, tās neizraisa kariesu un gandrīz nesatur kaloriju.
Augam ir
raksturīgas garenas, lancetveida lapas (5 cm garas un 2 cm platas), kas aug
pretējās pusēs. Savvaļā augs var sasniegt 40 – 80 cm augstumu, kultivējot augs
var sasniegt augstumu līdz pat 1 metram.
Stēviju
šobrīd audzē dažādos pasaules reģionos, ieskaitot Āziju, Indiju, Ziemeļ un
Dienvidameriku, Eiropu. Savvaļā augs ir sastopams tikai Paragvajā , Brazīlijā.
Stēvijas
audzēšanai un kultivēšanai ir nepieciešami atbilstoši apstākļus: sauli,
nokrišņus, agrotehniskās iemaņas un lielu fosfātu daudzumu augsnē. Augs
nepārcieš salnas, tāpēc ir nepieciešama jo sevišķi liela audzētāja uzmanību
reģionos, kur ir sastopamas salnas.
Stēvijas
raža ir 2-5 cm augstumā no zemes esošais kātiņš ar lapām. Ražas novākšana ir
iespējama 3-4 reizes gadā, viens hektārs stādu ļauj iegūt ap 100-200 kg
stēvijas lapu. Komerciālajos nolūkos augs tiek kultivēts vidēji 6 gadus.
Stēviju var pavairot veģetatīvi ar spraudeņiem un sēklām. Vienu metru garam
augam sausais lapu svars var sastādīt no 15 līdz 35 g. Savukārt, pateicoties
stēvijas auga īpašībām – karstuma, gaismas izturībai, pH stabilitātei un
fermentācijas procesu trūkumam, audzētājiem ir iespējams ietaupīt uz
uzglabāšanas un transportēšanas izdevumiem, nezaudējot auga zelta vērtās
īpašības.
Pēc
savākšanas kātiņi ar lapām tiek mazgāti un žāvēti saulē vai siltā gaisa plūsmā
un vēlāk pārstrādāti iegūstot dažādu veidu stēvijas produktus.
Pašu augu
var audzēt gandrīz jebkurā no pasaules valstīm, tai skaitā Latvijā, bet plašāka
auga izmantošana atsevišķās valstīs joprojām ir apgrūtināta Eiropas Savienībā
(ES) pieņemto juridisko normu dēļ. Neskatoties uz to, stēvijas popularitāte
pasaulē turpina augt un šobrīd esošais juridiskais statuss attiecībā uz stēviju
un stēvijas kā saldinātāja atzīšana ir tikai laika jautājums.